Dr. Guntis Ulmanis
Latvia in the New Millenium
Address at the University of Washington
Walker Ames Room, Kane Hall
February 14, 2000
Guntis Ulmanis: Dāmas un kungi, mani latviešu draugi, tautieši! Tas ir liels notikums– šodien uzstāties jūsu priekšā. Es esmu divdesmito dienu Amerikā, un katrā no tām dienām man nācās divas, trīs reizes uzstāties Amerikas auditorijas priekšā. Es diemžēl esmu nolasījis visas savas lekcijas, kas man bija paredzētas, tāpēc es šodien runāšu bez materiāliem, bez papīriem, jo šī būs kā piedeva visam manam braucienam un kā pateicība tam darbam, ko jūs esat darījuši.
Šī dziesma, ko jūs dzirdējāt dažus mirkļus atpakaļ, izskanēja 1994. gadā pie Brīvības pieminekļa Rīgā par godu Amerikas prezidentam Klintonam. Klintons bija šai dziesmā aizkustināts līdz asarām, un gandrīz tas šodien notiek arī ar mani. Šī dziesma nav tikai melodija, šī dziesma nav tikai folklora, šī dziesma ir kā tilts, kas vieno mūsu sirdis, mūsu prātus un mūsu atbildību.
Dažus vārdus par sevi pašu, kā tas ir pieņemts jūsu valstī. Es piedzimu tajās dienās un tajā gadā, kad sākās Otrais pasaules karš. Es piedzimu tajās dienās, kad tika noslēgts noziedzīgākais līgums pasaulē, ko parakstīja Molotovs un Ribentrops. Un neviens tobrīd neiedomājās, cik sarežģīts un grūts būs Latvijas liktenis un Latvijas cilvēku liktenis.
Mans onkulis Kārlis Ulmanis, kurš bija Latvijā prezidents un ministru prezidents ilgus gadus, desmit gadus nodzīvoja Savienotās Valstīs, Linkolnā, Nebraskas štatā, Hjūstonā, un šais desmit gados viņš izgāja cauri visām Amerikas politikas un biznesa peripetijām. Atgriezies pirms Pirmā pasaules kara atpakaļ Latvijā, viņš dibināja jaunu valsti, ko mēs saucam šodien par Latviju. Kārlis Ulmanis paņēma Latvijas dibināšanas principos daudzus principus, kas ir veidoti jūsu valstī. Un pēc daudziem gadiem man ir tas gods šo darbu turpināt. Es esmu pabijis prezidenta amatā divus termiņus, un – tāpat kā jūsu valstī – tas ir tas maksimālais, ko viens prezidents var atļauties. Bet tie ir bijuši gadi, kas Latvijai ir nesuši neatkarību un šo neatkarību nostiprinājuši.
Kāpēc Latvija ir tik interesanta, un kāpēc mēs ar tik lielu optimismu raugāmies nākotnē? Kad es dažas dienas atpakaļ runāju ar senatoru Hetfīldu, viņš tā mazliet padomājis teica: “Es pazīstu latviešus.” Un tie bija Hetfīlda vārdi, ko es tagad teikšu: Viņš saka: “Amerika pazīst latviešus kā godīgus, strādīgus, kā cilvēkus, kuri veido sekmīgas ģimenes, kā cilvēkus, kuri mīl savus bērnus un prot ļoti kvalitatīvi darīt savu darbu. Es tad pēc tam domāju, ka šī senatora vārdi bija tik glaimojoši, ka mums ir jādara viss – un mēs to darām arī– lai šie vārdi tiktu attaisnoti un sadzirdēti visā pasaulē.
Kur Latvija atrodas– vai ziemeļos, vai austrumos, vai Centrāleiropā? 1993. gadā, kad es ar Amerikas politiķiem runāju par šo jautājumu, viņi parasti vilka pirkstu no Balkāniem uz Baltiju, un bieži vien šos jautājumus arī skatīja kopīgi. Šobrīd šis laiks ir pagājis, un Balkāni ir iegājuši vēsturē kā vieta, kurā ir asins izliešana, konflikti, kurā ir nesaskaņas un kurai ir problēmas joprojām milzīgas. Baltija ir iegājusi pasaulē kā vieta, kurā sekmīgi tiek risinātas pēcpadomju impērijas problēmas. Es personīgi uzskatu, ka mēs piederam pie Ziemeļeiropas– ar savu raksturu, ar savu nostāju, ar savu pārliecinošo rīcību visos jautājumos.
Kad 1994. gadā Klintons ieradās Rīgā, viņš ieradās valstī, kura bija brīva no svešzemes karaspēka, un kura bija tipiski demokrātiska valsts. Tūkstošgadu mijā Amerika paziņoja visai pasaulei, ka demokrātija un brīvība ir iekarojusi stabīlu vietu pasaulē, bet ne visās pasaules malās šos demokrātijas un brīvības augļus mēs vēl šodien plūcam. Baltijas valsts Latvija ir kā dzīvs piemērs šīs demokrātijas un brīvības darbam.
Latviešu valoda skan pasaulē vairāk kā četrtūkstoš gadus. Un es esmu pateicīgs šodien jūsu universitātei par to, ka jūs šo valodu kopjat un arī tālāk attīstat.
Latvijas galvas pilsēta Rīga ir joprojām vai nu lielāka vai gandrīz lielākā pilsēta Ziemeļeiropā. Un šajā gadā un nākošajā gadā mēs savai galvaspilsētai svinēsim astoņsimts gadus. Jūs esat dzirdējuši par Hanzas savienību, kura savā laikā Eiropā garantēja tirdzniecību un daudzas citas ekonomiskās brīvības. Rīga ir un paliek šīs Hanzas savienības galvaspilsēta. Septiņpadsmitā gadsimta beigās Krievijas cars Pēteris Pirmais iekarodams Latviju paziņoja, ka ir izcirsts logs no Krievijas uz Eiropu. Šajos desmit gados mēs kopā ar Amerikas Savienotajām Valstīm esam kopā izveidojuši loga vietā durvis, jo taču pa durvīm ir staigāt daudz ērtāk un pieklājīgāk kā kāpt pa logu. Es domāju, ka tas ir dziļi simboliski, un tas ir tas vadmotīvs, ko mēs vienmēr turam prātā.
Romas pāvests, kas atrazdamies Rīgā 1995. gadā apmeklēja ne tikai mūsu galvas pilsētu bet arī Latvijas laukus, man atvadoties teica: “Rīga ir kā dzintara gabaliņš plašajā pasaules okeānā. Jums šis dzintara gabaliņš ir jāslīpē un jātur mūžam spožs un mirdzošs.” Tajā reizē pārdomājot šo vizīti, es sapratu un savas darbības pamatā vienmēr liku kopīgu domāšanu un kopīgu sadarbību politikai un garīgai dzīvei. Mūsu valsti daudzus gadus nospieda komūnisma ideoloģija. Mums šīs ideoloģijas vietā bija jāliek kas cits. Un mēs tā vietā liekam demokrātiskās brīvības un liberālo tirgu.
Runājot par mūsu valsts liberālismu: Protams, ka tā bija zināmā mērā šoka terapjija, kā rezultātā cilvēki diezgan smagi cieta. Bet tāds ir daudz cilvēku liktenis, kuri dzīvo pārejas posmā. Un tāpēc es ar gandarījumu varu pateikties Amerikas valdībai un arī prezidentam par to, ka mūsu kopīgo pūliņu rezultātā dažus gadus atpakaļ tika parakstīts Amerikas vēsturē neredzēts dokuments: partnerības harta starp Baltijas valstīm un Ameriku. Un ir dziļa jēga šim partnerības vārdam, jo šai jēgā realizējas Amerikas Savienoto Valstu un Latvijas sadarbība politikā, ekonomikā un drošības politikā. Mēs esam sekmīgi bijuši drošības politikā, mēs esam veidojuši ļoti sekmīgas attiecības mūsu politiskajās attiecībās, bet mēs nevaram to pašu šodien teikt par mūsu ekonomisko sadarbību. Tā nav kritika, bet tas ir aicinājums.
Šajās divdesmit dienās es pabiju daudzos Silikona ielejas uzņēmumos, es pabiju finansu aprindās, un mēs runājām par to, kā investēt vairāk Latvijā. Un šajā gadījumā, runājot par investīcijām, es gribu mazliet raksturot ekonomikas politiku makroekonomikas līmenī. Ja runājam par Latvijas ekonomisko seju, tad tas ir transports un trīs Eiropai nozīmīgas ostas. Tā ir kokrūpniecība un mūsu meži. Tas ir tekstils, tā ir medicīniskā rupniecība.
Bet es sevišķi gribu uzsvērt augstās tehnoloģijas nozīmi Latvijā un tās perspektīvu. Latvijā nav daudz zemes un dzīļu bagātības. Latvijā ir gaiss, ūdens, zeme un tās cilvēki. Un šo cilvēku bagātību ir mūsu uzdevums izmantot un vairot. Tāpēc mums ir izveidojušies Latvijā vairāki simti uzņēmumu, kuri nodarbojas ar softprogrammu izstrādāšanu. Un šie cilvēki ir veidojušies jau gadu desmitiem ilgi, jo Latvijā atradās ļoti daudz Padomju Savienības laikā militārie uzņēmumi, mašīnbūves uzņēmumi, industrijas dažādi lieli uzņēmumi, kuru speciālisti ir palikuši Latvijā. Un mēs esam gatavi katru gadu apmācīt tūkstots, tūkstotspiecsimts jauniešu no savas vides, kuri varētu darboties augstā tehnoloģijā. Mūsu programmu izstrādātāji ir saņēmuši augstāko kvalitātes zīmi, un šodien sekmīgi veic programmas priekš daudzām Eiropas valstīm. Mēs šai ziņā esam skolotāji arī Krievijai.
Un šeit es nonāku līdz attiecībām, kas veidojas šobrīd starp Latviju un Krieviju. Es kādā no savām runām Vašingtonā teicu, ka kaimiņus, tāpat kā sievasmāti neviens neizvēlas, un ar to ir jāsadzīvo un jāsamierinās. Man personīgi ir vienmēr veicies ar sievasmāti. Bet ne tik labi man ir veicies ar Krieviju. Kad 9. maijā 1995. gadā viņi mani uzaicināja Maskavā atzīmēt Uzvaras svētkus, kur Krievija svinēja šos svētkus, es atteicos braukt uz Maskavu, jo Krievija jeb Padomju Savienība, beidzoties Otrajam pasaules karam, izdarīja pasaules vēsturē tādu nepieredzētu gadījumu, kad nobeidzoties karam Padomju Savienības karaspēks neatstāja Baltijas trīs valstis un okupēja tās vairāk ka piecdesmit gadu garumā.
Amerikai bija stingra diplomātiskā valoda: Viņa neatzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienības sastāvā. Bet bija gadi, kad reāli Amerikas Savienotās Valstis šajā jautājumā maz ko varēja darīt. Un šis akumulētais gaidīšanas laiks piepildījās šais desmit gados, kad Amerikas Savienotās Valstis izdarīja daudz vairāk, kā mēs to gaidījām. Mēs veidojām savu ārpolitisko prioritāti ar Eiropu, bet iznāca tā, ka šajos desmit gados mūsu prioritāte ir kļuvusi Amerikas Savienotās Valstis.
Šodien naids ar Krieviju ir rimis. Cilvēki, kuri desmit gadus atpakaļ bija emocionāli, šodien ir kļuvuši pragmātiski un domājoši. Cilvēki meklē savu dzimteni, savu tēvzemi un savas saknes. Un es saprotu tos daudzos krievus, kuri nevarēja atrast citur savu vietu, kā šodien tikai Latvijā. Un es esmu pārliecināts, ka nākamie desmit gadi būs pasaulei piemērs, kā var neliela tauta un neliels iedzīvotāju skaits integrēt vairākumu. Šodien daudzi krievi iegūst Latvijas pilsonību, ievērojot, cienot un iemācoties Latvijas likumus un Latvijas tradicijas. Mēs izdarījām, un darām regulāri aptaujas, ko domā krievi, dzīvojoši Latvijā, un šīs atbildes ir sekojošas: deviņdesmit pieci procenti ir gatavi palikt Latvijā un iegūt Latvijas pilsonību, un neatgriezties Krievijā. Šis faktors ir ļoti nozīmīgs, tas prasa no mums lielu pacietību un lielu atbildību.
Mums šobrīd ar Krieviju nav nekādu problēmu un nav nekādu domstarpību. Ir tikai domstarpības par attīstības virzieniem: Latvija– kā tipiska demokrātiska valsts, un Krievija, kurā demokrātija demokrātija nekad vēsturē vēl nav bijusi. Šis ir vēsturē atbildīgs brīdis, kad Krievija var pagriezties un var kļūt par demokrātisku valsti pirmoreiz savas pastāvēšanas vēsturē. Un mēs arī jūtam šo atbildību, jo Baltijas valstis ir kā lakmusa papīriņš Eiropai un Amerikas Savienotajām Valstīm, viņu centieniem realizēt demokrātiju Krievijā.
Šajā Krievijai ļoti grūtajā laikā mēs nedrīkstam Krieviju pamest. Lai cik liels būtu arī mūsu naids, un cik lielas un smagas būtu mūsu vēstures atmiņas. Jo jaunajā gadsimtā ir jāveido jauna politika un jauna attiecību gamma, kāda vēl nekad nav bijusi iepriekšējos divtūkstošos gados.
Jā, mēs esam ļoti dažādi, un šai dažādībā ir arī mūsu spēks. Un tāpēc, būdams Vašingtonā pagājušā gadā, es iestājos stingri par NATO paplašināšanos un par mūsu uzņemšanu NATO struktūrās. Un Amerikas politika šodien ir viennozīmīga: NATO durvis ir vaļā, viss ir atkarīgs no tā, cik mēs spēsim šīm durvīm sagatavoties. Krievija par to protestē, bet šim protestam nedrīkst būt veto tiesības. Konsekventa Rietumu politika pēdējos desmitos gados ir iemācījusi arī Krieviju piekāpties un domāt demokrātiskā līmenī. NATO paplašināšanās aizkavēšana varētu būt vissliktākais signāls priekš Baltijas valstu nākotnes, un varbūt visdemoralizējošākais signāls arī Krievijai, kura sāk domāt, ka viņai ir noteikta loma arī no spēka pozicijām. Un tāpēc es domāju, ka Amerikas Savienoto Valstu pozicija ir ļoti pārdomāta, un NATO paplašināšanās arī turpināsies.
Globālā konkurētspēja un konkurentu cīņa ir nozīmīgākais faktors, kas liek šodien gan Eiropai, gan Amerikai daudz vairāk rosīties ekonomiskā jomā. Eiropa to ļoti labi apzinās, un tāpēc Eiropas Savienības paplašināšanās norit ļoti straujos tempos.
Mēs esam to valstu skaitā, kuras ir uzsākušas sarunas ar Eiropas Savienību par iestāšanos šai savienībā. Sarunas pašreiz notiek ļoti dažādos līmeņos, un katra valsts šīs sarunas ved attiecīgo programmu skaita robežās. Centrāleiropas valstis šodien ved sarunas no astoņu līdz divpadsmit programmu robežās. Latvija ir gatava ar Eiropas Savienību runāt jau šodien par piecpadsmit programmām. Un mana vīzija ir tas, ka Latvija kā viena no pirmajām valstīm no Padomju Savienības ietekmju sfēras tiks uzņemta Eiropas Savienībā.
Protams, pasaules procesi izdara savas korektīvas, un notikumi Kosovā gan NATO virzienā, gan Eiropas Savienības virzienā ir izdarījuši šīs korektīvas. Bet tie ir politiski lēmumi, kas liek šodien runāt par Rumāniju un Bulgāriju. Taču ekonomiski un dzīves līmeņa ziņā, kā arī standartu ziņā mēs esam valsts, kas esam gatavi izpildīt Eiropas Savienības prasības pēc to būtības.
Šodien Krievijas krīze ir izlīdzinājusies, un 2000. gads varētu būt pirmais gads, kad Latvija, Baltijas valstis un arī Krievija dos pieaugumu nacionālajā kopproduktā. Taču šīs krīzes rezultātā ir notikušas milzīgas strukturālās izmaiņas. Ja vēl četrus, piecus gadus atpakaļ mūsu tirdzniecība bija sešdesmit procenti ar Krieviju un NVS valstīm, tad šodien sešdesmit procenti mums ir tirdzniecība ar Eiropas Savienības valstīm un ar Krieviju mazāk kā desmit procenti. Taču es kā ekonomists domāju, ka šie nav skaitļi, ar ko būtu jālielās. Jo mēs esam valsts, kura ir iestājusies par brīvu kapitāla plūsmu, valsts, kura ir iestājusies par brīvu tirdzniecību bez lieliem muitas ierobežojumiem (bet daži vēl pastāv). Valsts, kurai ir visstabīlākā nauda Eiropā pēc 1990. gada, un varbūt vienīgā valsts, ja neskaita UK, kurai lats ir stiprāks par dolāru. (Bet šeit ir mazlietiņ arī humors, un tie, kam šī lieta interesē, to varētu papētīt arī paši.)
Nākamajā gadā mūsu nacionālais kopprodukts varētu pieaugt par trim procentiem. Un mēs varbūt neesam tik liberāli, lai veidotu mūžīgu deficīta budžetu. Mēs domājam tomēr pēc pāris gadiem veidot bezdeficīta budžetu.
Tā nu ir iznācis, ka mūsu garīgās, kultūras un politikas vērtības ir attīstījušās daudz straujāk kā materiālās. Es neesmu iepazinies ar Amerikas statistiku, bet Latvijā divdesmit pieci procenti iedzīvotāju ir pensijas vecumā, kuri nestrādā. Un šī ir problēma, kā dot iespēju šiem cilvēkiem dzīvot tālāk. Bezdarbs šobrīd Latvijā ir deviņi procenti, un es domāju, ka tas ies mazumā. Es ļoti baidos un negribētu nosaukt vidējo algu Latvijā, bet es tomēr to izdarīšu. Tā varētu būt šodien apmēram 250, 300 dolāru apmērā. Bet mēs nesolām Rietumiem, ka pie mums būs lēts darbaspēks. Jo mēs zinām mūsu cilvēku vērtību, un mūsu algas augs ar katru gadu arvien straujāk. Un varbūt tiem biznesa un investīciju pārstāvjiem, kuri cer, ka Latvija varētu būt kaut kas līdzīgs Dienvidāzijai– es domāju, ka tas nebūs. Es braucu šajās divdesmit dienās ne tikai pa lielajām Amerikas pilsētām, bet arī pa Amerikas nomalēm. Un es vēroju šo iespēju, visiem amerikāņiem nopirkt lietas un dzīvot labā līmenī arī tad, ja viņi pelna mazāk. Un tāpēc es runāju ar biznesa un kapitāla pārstāvjiem par mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas jāveido Latvijā.
Ja jūs jautātu man, kas ir bijusi mana prioritāte un ar ko es varētu nodarboties nākotnē, es pateiktu ar vienu vārdu– tā ir izglītība. Neticami, ka desmit gados mēs esam atklājuši astoņas jaunas augstskolas. Jā, varbūt, ka tas ir par daudz, varbūt ka viņam nav pietiekami stipra bāze, bet mums ir šī spēcīgā vēlmē mācīties. Un mēs to darīsim ar lielu neatlaidību arī nākotnē.
Mēs šajā laikā esam sakopuši vairāk kā divtūkstoš baznīcas. Mēs esam izveidojuši jaunu Kristīgo akadēmiju Latvijā. Mēs esam universitātē atvēruši Teoloģijas fakultāti. Mūsu bērni skolās mācās ticības mācību. Mēs neesam reliģijas fanātiķi, bet mēs esam dziļi kristīga tauta. Jo šajā garīgajā attīstībā un ticībā –pašiem sev pirmām kārtām– mēs redzam un zinām savu spēku nākotnē.
Kas tad īsti mēs esam? Mēs esam ceļš. Mēs esam pārliecība. Mēs esam ticība. Mēs esam ceļš starp Rietumiem un Austrumiem. Un ne tikai ģeogrāfiskais, ne tikai politiskais. Mēs esam garīgais ceļš starp Austrumiem un Rietumiem. Mēs esam spēks, kas nelūdz palīdzību. Mēs esam spēks, kas šo palīdzību var dot nākotnē. Eiropā lielo valstu laiks ir beidzies. Eiropā ir kolektīvā griba un mazo valstu spēks. Eiropa neatgriezeniski iet pa demokrātijas un brīvības ceļu, un Latvija ir bijusi un būs tam spilgts piemērs. Paldies.